Kā laimes hormoni padzina tarakānus

Vija_Lapmezciema_52Tas notika pirms gadiem desmit.
Londonā, kurp ar vīru un jaunāko dēlu bijām aizbraukuši pavasara brīvdienās.
Bija agrs rīts, ārā vēl tumšs. Dienā rosīgā Meifēras ieliņa tukša un klusa. To rītu tiešām atceros visos sīkumos. Laternas vēl nebija izslēgtas, gaisma pa aizkaru spraudziņu mazliet izgaismoja istabu. Uz grīdas mētājās dekoratīvie spilveni un grāmata. Atceros pat,kādā pozā ciešā miegā gulēja vīrs.
Tāds kā sastindzis kadrs ar smalki izzīmētām detaļām.
Ne velti manā galvā saglabājusies šī bildīte. Torīt, negaidīta un negribēta, sākās mana citādā dzīve,kas lika daudz ko ieraudzīt no neierasta skatu punkta.
Arī tā gadās.
Vakarā aizej gulēt un vēl nemaz nesaproti, cik perfekti patiesībā ar tevi viss līdz šim noticis. It kā kāds būtu sarkano paklāju priekšā izritinājis.
No rīta atver acis un viss ir mainījies.
Istaba riņķo ap tevi trakā ātrumā, pati drebi drausmīgā apjukumā, pilnīgi reālās, dzīvnieciskās nāves bailēs un vispār neko nesproti. Ne, kas notiek, ne -ko tagad iesākt.
Un tad gan tā apjausma atnāk. Par to, cik reāli labi esi dzīvojusi un ,ka varbūt ne vienmēr esi sev atvēlēto laiku tērējusi lietderīgi.
Ka patiesībā nemaz neesi novērtējusi to, kas bijis dots.
Neiedziļināšos detaļās. Ne jau par diagnozēm, nebeidzamiem izmeklējumiem un personiskā izmisuma brīžiem būs šis stāsts. Tās ir atmiņas, kuras cenšos no apziņas izdzēst.
Pateikšu tikai, ka šis (apmēram trīs gadus ilgušais) nepatīkamais dzīves posms ļāva līdz kaulam apjēgt, kā tas ir, kad TIEŠĀM ir reāli slikti.
Nevari sportot (un vispār normāli – aktīvi kustēties). Dzīvo nepārejošās bailēs, kuras neuzdrīksties nevienam atklāt (jo tev taču ir atbildīgs darbs, kurā vājie neder).
Sabrūk attiecības,pazūd prieks, apdziest skatiens.
Katru nakti lūdz Dievam, lai ļauj tev pašai uzaudzināt savu bērnu.
Katru rītu pamostoties domā:- vai tiešām tas varēja notikt ar mani? Vai tiešām visa atlikusī dzīve tagad būs tāda?
Ripo, kā tāda jēla ola un baidies galvu pagrozīt, lai kādi skriemeļi atkal kaut kur neaizietu neceļos.
Eh. Pat tagad šermuļi skrien. Jo vispār varēju tur, tajā citādajā dzīvē, arī palikt.
Ja nebūtu sadzirdējusi, ko man saka viena gudra daktere.
Teica, ka ir tikai divi varianti.
Vai nu es, kaut samaņu zaudējot (starp citu, nepārspīlējot), laužu savu prātu (pārvaru bailes) un smagi strādāju ar ķermeni, vai arī samierinos, ka dzīves kvalitāte ir manījusies uz visiem laikiem. Citu iespēju vispār nav.
Un manā vietā vietā cits to izdarīt nevar. Ne cilvēks, ne tablete.
Otra nozīmīgākā tā laika tikšanās notika vēlāk, pie fizioterapeita.
Tur bija meitene – Anna. Ļoti skaista vidusskolniece, kuras ķermeni sakropļojusi dzemdību trauma.
Viņa varēja paiet tikai balstoties uz kruķiem, cīnījās, lai vismaz kādreiz varbūt varētu vienkārši klibot. Un iet pa ielu bez pavadoņa.
Mūsu paklājiņi bija blakus un reiz Anna pamanīja, ka raudu.
“Slikti? ” viņa, brīdi mani vērojusi jautāja.
“Zini, kad slikti, vajag uzlikt kaut ko no smagā metāla. Man bieži ir slikti – negribu šurp nākt, negribu uz skolu, vispār neko negribu. Tu jau redzi, kāda es esmu, saproti? Tā sanācis. Bet tev viss būs labi. Tikai vajag būt pacietīgai. Smagais metāls palīdz saņemties, pamēģini. Es varu atnest ierakstus.”
Es joprojām šad tad mēdzu klausīties tos ierakstus.
Un esmu Annai pateicīga, ka viņa ļāva man ieraudzīt pašai sevi no malas.
Ja ne īstie cilvēki un īstie vārdi īstajā brīdī, kas zina.
Varbūt daudz kas no tā, kas šodien ļauj justies laimīgai, būtu apskatāms tikai gadus desmit vecās fotogrāfijās? Katru dienu esmu pateicīga,ka ir iespēja radīt arī jaunas “bildes”.
Toreiz, kad blogā ierakstīju, ka esmu piekritusi atsākt dejot, patiesībā pati biju šausmās.
Ko es tagad visiem pateicu?
Vai es varēšu?
Ak, kungs, nē – es taču to nevarēšu! Es neesmu dejojusi…(piedodiet, vēl šoreiz tomēr neatklāšu, cik gadu, jo konkrētie tarakāni, kas liedz to darīt, vēl nav uzvarēti).
Jo dejot…Ko patiesībā nozīmē tā nopietni dejot, zina tikai tie, kas ar to nopietni nodarbojušies. Pat kalnu slēpošana melnajās trasēs ir vieglāka, nu, vismaz man.
Pēc pēdējā deju treniņa viens no mūsu jau iesirmajiem “puišiem” tā arī pateica :” Tie, kas nav dejojuši, nesaprastu, kā mēs savos gados vispār varam izdarīt to, ko varam”.
Jūs saprotiet – galīgi nav tā, ka kādreizējiem dejotājiem, kas sapulcējušies, lai dažus mēnešus gatavotos lielajam koncertam, ļauts līgani slīdēt pāri skatuvei, fonā skanot, teiksim mūzikai no “Ilgais ceļš kāpās”.
Lika drusku pagaidīt!
Man, piemēram, lielākais šoks bija atklājums, ka jālec, jāskrien un jāvirpuļo ir apmēram tāpat, kā divdesmit gadu vecumā.
Vadītājs saka – tā vajag. Citādi nevarot mūsu muskuļu atmiņu savest kārtībā.
Mana draudzene daktere, savukārt, regulāri ierosina, lai nododu tam “trakajam”, ka šādi turpinot, viņam koncertā vairs nebūs, kas dejo.
Patiesība, visticamāk, ir kaut kur pa vidu. Jebkurā gadījumā, pēc mēģinājumiem es vienmēr esmu laimīga. Un esmu pārliecināta, ka tādi esam visi. Viens dejotājs uz mēģinājumiem katru sestdienu brauc no Alūksnes. Divi no Cēsīm, divi no Siguldas. Manuprāt, tas šo to pasaka.
Sākumā biju domājusi rakstīt blogā dejošanas dienasgrāmatu.
Bet, kad pēc pirmā treniņa katru soli sperot, biju spiesta pārdomāt Andersena pasaku par Nāriņu, nolēmu ar to lietu nesteigties.
Taču nu jau kāds laiks pagājis, muskuļu atmiņa atmodusies, laimes hormoni virmo un lūk, šo ierakstu varētu uzskatīt par garo ievadu turpmākajiem stāstiņiem.
Faktiski jau, atzīšos, katrs mēģinājums tomēr ir arī cīņa ar sevi. Ar savām šaubām, ar varu/nevaru, ar ļoti daudz ko. Skaidrs, ka daudzi cilvēka “nevaru” tomēr slēpjas galvā. Kopā ar citiem tarakāniem un, starp citu, arī ar to pašu muskuļu atmiņu. Un tiem laimes un prieka hormoniem.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s